svētdiena, 2010. gada 29. augusts
sestdiena, 2010. gada 28. augusts
Retorisks jautājums 2
art, art i want you
art you make it pretty hard not to
and my heart is trying hard here to follow you
but i can't always tell if i ought to
http://www.youtube.com/watch?v=qpunQZ4cUyI
art you make it pretty hard not to
and my heart is trying hard here to follow you
but i can't always tell if i ought to
/Tanya Davis/
http://www.youtube.com/watch?v=qpunQZ4cUyI
pirmdiena, 2010. gada 23. augusts
Retorisks jautājums
Kāpēc vienmēr par taviem labākajiem draugiem galu galā kļūst tie cilvēki, kurus pazīšanās sākumā neesi varējis ne acu galā ieredzēt?
piektdiena, 2010. gada 18. jūnijs
Reality check
Trešdien rīta pusē, veicot nu jau gandrīz ikdienišķo skrējienu starp tuvākās apkārtnes mājām, mazdārziņiem un kapiem (veseliem 3 gab.), biju spiesta piedzīvot nelielu reality check. Līdz šim biju svētā pārliecībā, ka pie augušie var pakrist, un tikai bērni, kuri vēl ar savu vestibulāro aparātu nav tik dikti sadraudzējušies, var tā riktīgi nožauties. Bet nekā! Savā ziņā tas nāca kā jaunums arī manai pašcieņai, ka pie gluži labas veselības esošs pieaudzis cilvēks pavisam skaidrā prātā uz līdzenas vietas var visā garumā izstiepties uz trotuāra.
Un laiku pa laikam vēl iesmeldzas celis, bet man jau šķiet, ka tā vairāk ir mana pašcieņa.
Un laiku pa laikam vēl iesmeldzas celis, bet man jau šķiet, ka tā vairāk ir mana pašcieņa.
otrdiena, 2010. gada 15. jūnijs
Dzeltenā prese
Piektdienas pēcpusdienā un pēc tam arī visu nedēļas nogali neatstāja sajūta, ka mana seja rotā klaču žurnāla Bild vai vismaz mūsu pašu Privātās Dzīves vāku. Atlika man tikai parādīties kāda jauniešu klubā vai satikt paziņas, kad visi jau ar platu smaidu sejā nāca mani apsveikt un nevarēja vien sagaidīt, lai vēl citiem cilvēkiem manā klātbūtnē pajautātu, vai viņi jau zina. Un saņēmuši pozitīvu atbildi (jo VISI taču jau zina!) pat nedaudz saskuma, jo bija ļoti cerējuši būt pirmie, kas šo pārsteidzošo, taču reizē arī priecīgo vēsti paziņos citiem. Un tā nu man nekas cits neatlika kā plaši smaidīt un māt ar galvu, un priecāties līdzi.
Jo, kā nekā, notikums ir uzmanības vērts un no tiesas ļoti priecīgs - Zane ir nomainījusi projektu!!!! Un tieši šodien (kāda sagadīšanās!) ir Zanes pirmā darba diena. Ar detaļām un jaunajām darbojošajām personām iepazīstināšu vēlāk, bet pamatinformācija ir lūk šāda:
Turam īkšķus jaunas ēras sākumā (un ceram, ka slinkums mani nepārņems un līdz nākamajam bloga ierakstam nebūs jāgaida veselu mūžību).
...to be continued
Jo, kā nekā, notikums ir uzmanības vērts un no tiesas ļoti priecīgs - Zane ir nomainījusi projektu!!!! Un tieši šodien (kāda sagadīšanās!) ir Zanes pirmā darba diena. Ar detaļām un jaunajām darbojošajām personām iepazīstināšu vēlāk, bet pamatinformācija ir lūk šāda:
- Nosakums: Jugendklub Maxim (no dižā Maksima Gorkija vārda)
- Atrašanās vieta: Charlotenburgerschtrasse 117, Berlin Weissensee
- Vadītājs/šefs: Robert
- Darbadienas: svētdiena - ceturtdiena (sick!)
- Darbalaiks: 13-22 (sick!)
Turam īkšķus jaunas ēras sākumā (un ceram, ka slinkums mani nepārņems un līdz nākamajam bloga ierakstam nebūs jāgaida veselu mūžību).
...to be continued
sestdiena, 2010. gada 12. jūnijs
Ceturtdienas izklaides
Arī tā var pavadīt ceturtdienu:
Tā kā pēc valodas kursa, kas beidzas plkst 11:30 (haha, varat minēt, cikos tas sākas) atlikusī dienas daļa ir brīva, varu brīvi izpausties. Vispirms jādodas iepirkties, jo ledusskapis ir pavisam tukšs, turklāt vēl rītdienas rītam jācep biezpiena kūka ("aiņemta" recepte no MārRas un Os) atvadu pasākumam pēc pēdējas valodas kursu dienas. Pie reizes tiek apmeklēta arī vietējā augļu un dārzeņu bodīte, lai iepirktu zemenes un ķiršus "pusdienām".
Tā kā ārā ir briesmīgi karsti un pa parkiem klīst nav prāta darbs, nolemju doties uz Gleznu Galeriju, kas kā riezi ceturtdienās ir bez maksas, un vēl "aprīkota" ar bezmaksas gidiem-mākslas studentiem, kas ar prieku dalās zinībās par Rembranta, Rubensa, Karavadžo, Kaneleto u.c. gleznām. Turklāt galerijā ir patīkami vēss.
Ap plkst 19 nolemju aizstaigāt līdz Filharmonijai, lai izmēģinātu veiksmi biļešu dabūšanā uz Berlīnes Filharmoniķu koncertu. Viņi kā reizi spēlē "Petrušku" iz onkuļa Stravinska. Fortūna ir manā manā pusē un laimīgā kārtā par 10 eiriņām (60 eiriņu vietā) iegūstu biļeti 4. rindā tieši pa vidu (kas principā ir pirmajai vijolei klēpī un seram Saimonam Ratlam blakus) - brīnišķīga vieta un brīnišķīgas orķestris.
Tāda, lūk, izskatās man brīvdiena Berlīnē. Gluži vai pieticīga ;)
Tā kā pēc valodas kursa, kas beidzas plkst 11:30 (haha, varat minēt, cikos tas sākas) atlikusī dienas daļa ir brīva, varu brīvi izpausties. Vispirms jādodas iepirkties, jo ledusskapis ir pavisam tukšs, turklāt vēl rītdienas rītam jācep biezpiena kūka ("aiņemta" recepte no MārRas un Os) atvadu pasākumam pēc pēdējas valodas kursu dienas. Pie reizes tiek apmeklēta arī vietējā augļu un dārzeņu bodīte, lai iepirktu zemenes un ķiršus "pusdienām".
Tā kā ārā ir briesmīgi karsti un pa parkiem klīst nav prāta darbs, nolemju doties uz Gleznu Galeriju, kas kā riezi ceturtdienās ir bez maksas, un vēl "aprīkota" ar bezmaksas gidiem-mākslas studentiem, kas ar prieku dalās zinībās par Rembranta, Rubensa, Karavadžo, Kaneleto u.c. gleznām. Turklāt galerijā ir patīkami vēss.
Ap plkst 19 nolemju aizstaigāt līdz Filharmonijai, lai izmēģinātu veiksmi biļešu dabūšanā uz Berlīnes Filharmoniķu koncertu. Viņi kā reizi spēlē "Petrušku" iz onkuļa Stravinska. Fortūna ir manā manā pusē un laimīgā kārtā par 10 eiriņām (60 eiriņu vietā) iegūstu biļeti 4. rindā tieši pa vidu (kas principā ir pirmajai vijolei klēpī un seram Saimonam Ratlam blakus) - brīnišķīga vieta un brīnišķīgas orķestris.
Tāda, lūk, izskatās man brīvdiena Berlīnē. Gluži vai pieticīga ;)
ceturtdiena, 2010. gada 10. jūnijs
Par somu
Janvārī Marokā iegādājos diezgan glītu ādas somu, kuru beidzot esmu sākusi likt lietā. Diemžēl, spītējot glītajam paskatam, viņa ellīgi smird, jo laikam taisīta no kamieļa ādas, turklāt, kā izrādās, arī sašūta diezgan šķidri. Tā nu es apjautājos kolēģiem, kur man labāk doties, lai somu salabotu. Viņi ieteica pamēģināt pie šūmahera, bet vislabāk jau esot pie zatlera.
Tā nu es padomāju un izlēmu, ka labāk netraucēšu abus kungus un salabošu somu pati. Nav ko viņus ar sīkumiem apgrūtināt.
Tā nu es padomāju un izlēmu, ka labāk netraucēšu abus kungus un salabošu somu pati. Nav ko viņus ar sīkumiem apgrūtināt.
sestdiena, 2010. gada 15. maijs
Par plauktu
Ilgāku laiku dzīvojoties pa Berlīni, kā arī saņemot mantu sūtījumu no Latvijas bezmaz pus busiņa apjomā, pilnīgi loģiski ar laiku rodas jautājums, kā izvietot savu bagātību. Tā kā mana istaba "no dzimšanas" ir apveltīta ar gultu, krēslu, galdu, iebūvēto skapi un mazu (kafijas?) galdiņu, nekas cits neatlika, kā ieviest plauktu.
Sākotnējais domu gājies absolūti loģisks - sāku meklēt vāko IKEA veikalu adreses. Bet dažādu dīvianu sakrītību rezultātā veselas 2 nedēļas nesanāca tur aizdoties - tad citi plāni, tad svētku dienas, tad svētdiena. Un galu galā - pat ja es iegādātos plauktu, būtu diezgan problemātiski to attransportēt līdz manam Pankūkciemam (lasīt-Pankovai). Un vispār, žēl izdot naudu par kaut ko, kas tāpat vēlāk būs "jāuzdāvina" nākamajiem dzīvokļa iemītniekiem. Neba jau uz Latviju lidmašīnas rokas bagāža vedīšu (jā, pēdējā laikā esmu kļuvusi skopa).
Tā nu, mudžinoties dažādās domās un idejās par naudas un mēbeļu nozīmi cilvēka dzīvē, uzgāju interneta plašumos absolūti ģeniālu vietni (man dikti patīk šitas vārds) toytown.com, kurā ar informāciju apmainās angliski runājošie iebraucēji Vācijā. Tā kā šie ļautiņi arī bieži pārvācas un pārāk nebēdā par naudu, vietnē zeļ un plaukst sadaļa, kurā cilvēki izdāļā savas mantas. Visbiežāk steidzami. Tā nu man uzspīdēja veiksme (simple pleasures of life ;) un tieši tajā vakarā kāda dāma ar niku "snow-white" (biedējoši, vai ne?) ļoti steidzami vēlējās tikt vaļā no pilnīgi visām savām mēbelēm (absolūti iracionāli, bet neba jau mana darīšana), tai skaitā arī vienkārša 5-stāvīga koka plaukta. Ideāla krāsa, ideāla konfigurācija, mans mīļākais izmērs. Tikai viens bet - plaukts "dzīvo" 9 pieturu un divu S-bāņa līniju attālumā no Pankūkas, turklāt mani dzīvokļabiedri ir aizdevušies savās darīšanās. Bet - kas neriskē, nevar salikt savas mantas plauktā. Uzzināju precīzu adresi un devos ceļā.
"Sniegbaltīte" bija ļoti jauka gadus 35 veca britu dāma. Par laimi plaukts nebija pārāk smags. Bet tomēr - 5-stāvīgs saskrūvēts plaukts gluži nav rokassomiņa vai iepirkumu maiss. Tā nu es ar savu jauno draugu-plauktu padusē (vārda tiešā nozīmē) devos ceļā. Un lūk, tieši šajā brīdī es sastapos ar kādu Berlīnes iedzīvotāju īpašību, par kuru man līdz šim nebija ne jausmas - vai nu viņi ir pārliecināt feministi vai vienkārši totāli ignoranti, bet neviens pats cilvēks (pat pieklājības pēc) nepiedāvāja man palīdzēt. Paķiķināt, ar pirkstu parādīt, kā meitene ar divtik lielāku plauktu padusē steberē pa ielu vai brauc stacijā ar eskalatoru (šitas tiešām izskatījās komiski) - jā, lūdzu. Varbūt viņi vienkārši domāja, ka es esmu nenormāli emancipēta feministe un viņu palīdzības piedāvājums varētu mani aizvainot. Bet tās jau atkal tikai teorijas.
Toties fakts ir un paliek nemainīgs- man ir brīnišķīgs plaukts, par kuru neesmu izdevusi ne centa.

Mēs ar plauktu Bellevue S-bāņa stacijā.
Sākotnējais domu gājies absolūti loģisks - sāku meklēt vāko IKEA veikalu adreses. Bet dažādu dīvianu sakrītību rezultātā veselas 2 nedēļas nesanāca tur aizdoties - tad citi plāni, tad svētku dienas, tad svētdiena. Un galu galā - pat ja es iegādātos plauktu, būtu diezgan problemātiski to attransportēt līdz manam Pankūkciemam (lasīt-Pankovai). Un vispār, žēl izdot naudu par kaut ko, kas tāpat vēlāk būs "jāuzdāvina" nākamajiem dzīvokļa iemītniekiem. Neba jau uz Latviju lidmašīnas rokas bagāža vedīšu (jā, pēdējā laikā esmu kļuvusi skopa).
Tā nu, mudžinoties dažādās domās un idejās par naudas un mēbeļu nozīmi cilvēka dzīvē, uzgāju interneta plašumos absolūti ģeniālu vietni (man dikti patīk šitas vārds) toytown.com, kurā ar informāciju apmainās angliski runājošie iebraucēji Vācijā. Tā kā šie ļautiņi arī bieži pārvācas un pārāk nebēdā par naudu, vietnē zeļ un plaukst sadaļa, kurā cilvēki izdāļā savas mantas. Visbiežāk steidzami. Tā nu man uzspīdēja veiksme (simple pleasures of life ;) un tieši tajā vakarā kāda dāma ar niku "snow-white" (biedējoši, vai ne?) ļoti steidzami vēlējās tikt vaļā no pilnīgi visām savām mēbelēm (absolūti iracionāli, bet neba jau mana darīšana), tai skaitā arī vienkārša 5-stāvīga koka plaukta. Ideāla krāsa, ideāla konfigurācija, mans mīļākais izmērs. Tikai viens bet - plaukts "dzīvo" 9 pieturu un divu S-bāņa līniju attālumā no Pankūkas, turklāt mani dzīvokļabiedri ir aizdevušies savās darīšanās. Bet - kas neriskē, nevar salikt savas mantas plauktā. Uzzināju precīzu adresi un devos ceļā.
"Sniegbaltīte" bija ļoti jauka gadus 35 veca britu dāma. Par laimi plaukts nebija pārāk smags. Bet tomēr - 5-stāvīgs saskrūvēts plaukts gluži nav rokassomiņa vai iepirkumu maiss. Tā nu es ar savu jauno draugu-plauktu padusē (vārda tiešā nozīmē) devos ceļā. Un lūk, tieši šajā brīdī es sastapos ar kādu Berlīnes iedzīvotāju īpašību, par kuru man līdz šim nebija ne jausmas - vai nu viņi ir pārliecināt feministi vai vienkārši totāli ignoranti, bet neviens pats cilvēks (pat pieklājības pēc) nepiedāvāja man palīdzēt. Paķiķināt, ar pirkstu parādīt, kā meitene ar divtik lielāku plauktu padusē steberē pa ielu vai brauc stacijā ar eskalatoru (šitas tiešām izskatījās komiski) - jā, lūdzu. Varbūt viņi vienkārši domāja, ka es esmu nenormāli emancipēta feministe un viņu palīdzības piedāvājums varētu mani aizvainot. Bet tās jau atkal tikai teorijas.
Toties fakts ir un paliek nemainīgs- man ir brīnišķīgs plaukts, par kuru neesmu izdevusi ne centa.

Mēs ar plauktu Bellevue S-bāņa stacijā.
svētdiena, 2010. gada 9. maijs
Seminārs
Long time no see jau otro reizi. Laikam jau blogs tomēr nav mans žanrs. Lai nu kā, bet tomēr par spīti visam esmu saņēmusies, lai beidzot vairāk vai mazāk ievērojot hronoloģisku notikumu secību, apstāstītu, kā man ir klājies nu jau pēdējā mēneša laikā.
Viens no vērienīgākajiem un ievērības cienīgākajiem pasākumiem bija seminārs, kurā jāpiedalās visiem EBD strādnieciņiem, kad tie ieradušies noteiktā valstī, šajā gadījumā - Vācijā. Seminārs notika absolūti mistiskā vietā kaut kur Vācijas laukos starp Berlīni un Hamburgu. Kopā bijām 23 personāži. Spilgtākie no tiem (lai piedod pārējie, kas dažādu iemeslu dēļ nav iekļuvuši turpmāk minētos skaitā) - Gijoms no Francijas, Tasos (Anastasios) no Grieķijas, Maika no Itālijas, Natālija no Dānijas, Tara no Skotijas, Ivana no Čehijas. Nu, kaut kā tā.
Ja pavisam godīgi, pasākums bija diezgan mistisks. Dzīvojāmies mēs tādā kā konferenču mājā ar dārzu, bija sagādāti miljons velosipēdi, lai mēs varētu braukāt apkārt. Tuvākā civilizācija bija pāris km attālumā. Mūs kā uz kaušanu baroja īsts šefpavārs (ak jēziņ, tas bija kaut kas fenomenāls!). bet ja tagad, nu jau ar pieklājīgu laika distanci, jāuzskaita, ko tieši mēs tur darījām, ir diezgan grūti. Jā, mēs runājām kaut ko, par saviem projektiem, tad vēl bija ieradusies dāma no Nacionālās aģentūras, lai vēlreiz apstāstītu par formalitātēm (jā, bet tās bija tikai 4h no visa 10 dienas garā semināra). Nu, jā, un tā mēs vienkārši karinājāmies apkārt, runājāmies, ļoti daudz gulējām un katru rītu apgalvojām, ka esam ļoti noguruši, dzērām alu un vīnu, nenormāli daudz ēdām un tad braucām ar riteņiem. Drusku žēl ES naudas :)
Viens no semināra centriem bija ekskursija uz Berlīni (tas, protams, bija ļoti loģiski, jo tieši puse no semināra dalībniekiem darbojās projektā Berlīnē). Taču, priekš manis semināra galvenais rezultāts un sausais atlikums ir šausmu filma, kuru mēs, izmantojot gandrīz visu semināra dalībnieku fotoaparātus, uzfilmējām. Lūdzu pievērst uzmanību skaņu efektiem ;)

Skaisti un laimīgi kopā Berlīnē, Alexanderplaz

Latviskas ainavas iekš Wustrow.Viens no vērienīgākajiem un ievērības cienīgākajiem pasākumiem bija seminārs, kurā jāpiedalās visiem EBD strādnieciņiem, kad tie ieradušies noteiktā valstī, šajā gadījumā - Vācijā. Seminārs notika absolūti mistiskā vietā kaut kur Vācijas laukos starp Berlīni un Hamburgu. Kopā bijām 23 personāži. Spilgtākie no tiem (lai piedod pārējie, kas dažādu iemeslu dēļ nav iekļuvuši turpmāk minētos skaitā) - Gijoms no Francijas, Tasos (Anastasios) no Grieķijas, Maika no Itālijas, Natālija no Dānijas, Tara no Skotijas, Ivana no Čehijas. Nu, kaut kā tā.
Ja pavisam godīgi, pasākums bija diezgan mistisks. Dzīvojāmies mēs tādā kā konferenču mājā ar dārzu, bija sagādāti miljons velosipēdi, lai mēs varētu braukāt apkārt. Tuvākā civilizācija bija pāris km attālumā. Mūs kā uz kaušanu baroja īsts šefpavārs (ak jēziņ, tas bija kaut kas fenomenāls!). bet ja tagad, nu jau ar pieklājīgu laika distanci, jāuzskaita, ko tieši mēs tur darījām, ir diezgan grūti. Jā, mēs runājām kaut ko, par saviem projektiem, tad vēl bija ieradusies dāma no Nacionālās aģentūras, lai vēlreiz apstāstītu par formalitātēm (jā, bet tās bija tikai 4h no visa 10 dienas garā semināra). Nu, jā, un tā mēs vienkārši karinājāmies apkārt, runājāmies, ļoti daudz gulējām un katru rītu apgalvojām, ka esam ļoti noguruši, dzērām alu un vīnu, nenormāli daudz ēdām un tad braucām ar riteņiem. Drusku žēl ES naudas :)
Viens no semināra centriem bija ekskursija uz Berlīni (tas, protams, bija ļoti loģiski, jo tieši puse no semināra dalībniekiem darbojās projektā Berlīnē). Taču, priekš manis semināra galvenais rezultāts un sausais atlikums ir šausmu filma, kuru mēs, izmantojot gandrīz visu semināra dalībnieku fotoaparātus, uzfilmējām. Lūdzu pievērst uzmanību skaņu efektiem ;)

Skaisti un laimīgi kopā Berlīnē, Alexanderplaz


Dāmu-riteņotāju banda Vāczemes ārēs.

Mana dzīvokļabiedrene Anna no Spānijas. Patiesībā viņa ir ļoti pozitīva un optimistiska.

Lūk, līdz kam garlaicība var novest ļaužus.

Saspringta klausīšanās. Jau 8. dienu pēc kārtas.

Daži arī neiztur.

Are u on facebook?

Pēdējias vakars. Un dāmām aizbrauc jumts.

Nelielas izklaides, gaidot vilcienu.


Berlīnes skati. Bundestag.
Secinājums: pēc semināra man ir par pāris homoseksuāliem un vēl pāris heteroseksuāliem paziņām Berlīnē, kā arī pāris kilogramiem vairāk.

Mana dzīvokļabiedrene Anna no Spānijas. Patiesībā viņa ir ļoti pozitīva un optimistiska.

Lūk, līdz kam garlaicība var novest ļaužus.

Saspringta klausīšanās. Jau 8. dienu pēc kārtas.

Daži arī neiztur.

Are u on facebook?

Pēdējias vakars. Un dāmām aizbrauc jumts.

Nelielas izklaides, gaidot vilcienu.


Berlīnes skati. Bundestag.
Secinājums: pēc semināra man ir par pāris homoseksuāliem un vēl pāris heteroseksuāliem paziņām Berlīnē, kā arī pāris kilogramiem vairāk.
pirmdiena, 2010. gada 5. aprīlis
Orlando
Šausmas Berlīnes Komiskajā operā. Laikam kļūstu veca, bet kaut kā nespēju pieņemt šito versiju.
Neliels tests - kad uz skatuves ir 4 sievietes, 2 no viņām tēlo vīriešus. Uzminiet nu, kuras!
Un zāli pārpīpējies šamanis Zaratustra ar asistentu - transvestītu. Jā, un Orlando saēdas sēnītes un apslaktē savas sirdsdāmas - ar naturālisma elementiem.
Bet mūzika gan skaista..
Neliels tests - kad uz skatuves ir 4 sievietes, 2 no viņām tēlo vīriešus. Uzminiet nu, kuras!
Un zāli pārpīpējies šamanis Zaratustra ar asistentu - transvestītu. Jā, un Orlando saēdas sēnītes un apslaktē savas sirdsdāmas - ar naturālisma elementiem.
Bet mūzika gan skaista..
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
Long time no see
Pēdēja laika klusums no manas puses šķietami varētu nozīmēt, ka nekas nenotiek un man vienkārši nav, par ko rakstīt. Bet - TĀ NAV! Patiesībā notiek miljons lietas, un es vienkārši nevēlos, lai mans blogs kļūtu par ikdienas pārstāstu pa minūtēm. Tātad, izskatās, ka pēdējās 2 nedēļas neesmu padevīgi ziņojusi par jaunumiem metropolē. Patiesībā, viens no jaunumiem ir relatīvs laika izjūtas zudums. Aizvakardiena var likties nedēļu sena pagātnes, savukārt diena pirms mēneša šķiet notikusi vakar (vai, sliktākajā gadījumā - šodien). Tad nu par visu pilnīgi jauktā secībā.
Viens no galvenajiem dzīves kvalitātes uzlabošanas pasākumiem Berlīnē ir veikts - Zane ir sameklējusi sev kori. Pretēji sākotnējajām prognozēm, ar lielu prieku varu sevi pieskaitīt Humbolta Universitātes kamerkora 2. soprānu rindām (kopā esam četras). Ļoti veiksmīgi ielecu attiecīgā kolektīva rindās īsajā laika sprīdī starp svaigi pabeigtu Pulenka "Sept chansons" ierakstu un koncertprogrammu par godu Humboilta Uni 200 gadu jubileumam. Jāatzīst, ka ļaužiem šeit ir diezgan konservatīva gaume atskaņojamās mūzikas jomā (Bahs, Hendelis, Brāmss, Mālers) un Latīņamerikas baroka komponistu daiļrade ir pietiekoši revolucionāra izvēle (piemēram, šis). Koncis 29. maijā. Brauciet klausīties ;)
Tā kā vēl joprojām nevaru lepoties ar milzīgiem darba frontē, cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt, baudot Berlīnes kultūras piedāvājums. priekšroka, protams, tiek dota tiem, kas par brīvu. Tādā vīzē joprojām tiek apmeklēti muzeji ceturtdienu vakaros, kā arī pāris koncerti. Sevišķu sajūsmu izraisīja čehu džeza kvartets, kas spēlēja gan improvīzes par standartu tēmu, gan pašu sacerētus skaņdarbus.
Veiksmīgi esmu iegādājusies arī Classiccard, kas par mazākām naudiņām piedāvā apmeklēt operu un baletu izrādes, kā arī koncertus. Karte tika iemēģināta Hendeļa "Orlando" apmeklējumam Berlīnes Komiskajā operā. Tiesa gan, bez brīnumainās atlaižu kartes, bet tomēr, tika apmeklētas arī jaunās mūzikas festivāls MaerzMusik, precīzāk šis un šis pasākums. Pirmais bija no tiesas brīnišķīgs, par otro labāk turēšu mēli aiz zobiem, bet to vislabāk raksturo fakts, ka pauzē starp koncerta beigām un "vietu aplausiem" zālē skanēja kādas personas skaļa krākšana.
Kultūras pasākumu starplaikos vislabprātāk pastaigājos pa Berlīni un izpētu kādus jaunus rajonus, vietas etc. Ļoti labi noder Lāsmas sagatavos plāniņš, kura dvesmota pagājušonedēļ devos uz Mauerpark "blusutirgu". Nu, ziniet, ja man līdz šim likās, ka esmu redzējusi diezgan neiedomājamus tirgus paveidus Argentīnā un Marokā, tad nu šis izgājiens apgāza manas lepnās iedomas. Ticiet man, pārdot var arī lietas, kuras parasti cilvēki met ārā. Turklāt, par pietiekoši iespaidīgām naudiņām. Turklāt, ir vesels bars cilvēku, kas alkst to visu iegādāt. Un lietot.
Pateicoties glābšanas operācijai "Zane Berlīnē", kuru izveica arī vienmēr brīnišķīgā pasniedzēja N. Pazuhina (gods un slava viņai, cepuri nost un kāju virsū etc.), iepazinos ar doktorantūras studenti no Tallinas Kadri, ar kuru kopā devāmies uz absolūti brīnišķīgu pasākumu - radioteātri planetārijā (skat. šeit). Pa ceļam drusku izmirkstot, bet tomēr pavisam laicīgi ieradāmies planetārijā, lai atklātu, ka visas biļetes uz Ž. Verna "20.000 Meilen unter den Meeren" ir izpārdotas. Nedaudz kavējāmies, paskatījāmies, bet situācija bija negrozāma. Tad nu es metu savu iedzimto kautrību (ha, ha) pie malas, un devos aprunāties ar jaunēkli, kurš kārtīgi pildīja savus darba pienākumus, aplūkojot cilvēkus, kas dodas iekšā planetārija zālē. Savā nenoliedami izcilajā vācu valodā apjautājos viņam, vai tiešām, tiešām visas biļetes uz konkrēto seansu ir izpārdotas un varbūt mums tomēr ir iespēja, kaut vai sēžot uz grīdas, apmeklēt pasākumu.Viņš mūs lēni un nenovēršami vadot ārā pa durvīm laipni paskaidroja, ka tāda iespēja diemžļe nepastāv un lai nākamreiz mēr tomēr kādu laiciņu iepriekš jau nopērkam biļetes. Un tajā brīdī, kad man likās, ka smaids par piecām kapeikām ir velti iztērēts, jaunēklis no krekla kabatiņas izvilka 2 brīvbiļetes uz konkrēto pasākumu un mums iedāvināja. Lūk, draugi, tā ir veiksme ;)
Ak, jā, pa vidu viesiem pasākumiem un darbiem, beidzot (pēc mēneša) tomēŗ esmu tikusi pie Vācijas telefona numura. Turpmāk ar mani var sazināties, lietojot šādus ciparus: +4917678339974
Viens no galvenajiem dzīves kvalitātes uzlabošanas pasākumiem Berlīnē ir veikts - Zane ir sameklējusi sev kori. Pretēji sākotnējajām prognozēm, ar lielu prieku varu sevi pieskaitīt Humbolta Universitātes kamerkora 2. soprānu rindām (kopā esam četras). Ļoti veiksmīgi ielecu attiecīgā kolektīva rindās īsajā laika sprīdī starp svaigi pabeigtu Pulenka "Sept chansons" ierakstu un koncertprogrammu par godu Humboilta Uni 200 gadu jubileumam. Jāatzīst, ka ļaužiem šeit ir diezgan konservatīva gaume atskaņojamās mūzikas jomā (Bahs, Hendelis, Brāmss, Mālers) un Latīņamerikas baroka komponistu daiļrade ir pietiekoši revolucionāra izvēle (piemēram, šis). Koncis 29. maijā. Brauciet klausīties ;)
Tā kā vēl joprojām nevaru lepoties ar milzīgiem darba frontē, cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt, baudot Berlīnes kultūras piedāvājums. priekšroka, protams, tiek dota tiem, kas par brīvu. Tādā vīzē joprojām tiek apmeklēti muzeji ceturtdienu vakaros, kā arī pāris koncerti. Sevišķu sajūsmu izraisīja čehu džeza kvartets, kas spēlēja gan improvīzes par standartu tēmu, gan pašu sacerētus skaņdarbus.
Veiksmīgi esmu iegādājusies arī Classiccard, kas par mazākām naudiņām piedāvā apmeklēt operu un baletu izrādes, kā arī koncertus. Karte tika iemēģināta Hendeļa "Orlando" apmeklējumam Berlīnes Komiskajā operā. Tiesa gan, bez brīnumainās atlaižu kartes, bet tomēr, tika apmeklētas arī jaunās mūzikas festivāls MaerzMusik, precīzāk šis un šis pasākums. Pirmais bija no tiesas brīnišķīgs, par otro labāk turēšu mēli aiz zobiem, bet to vislabāk raksturo fakts, ka pauzē starp koncerta beigām un "vietu aplausiem" zālē skanēja kādas personas skaļa krākšana.
Kultūras pasākumu starplaikos vislabprātāk pastaigājos pa Berlīni un izpētu kādus jaunus rajonus, vietas etc. Ļoti labi noder Lāsmas sagatavos plāniņš, kura dvesmota pagājušonedēļ devos uz Mauerpark "blusutirgu". Nu, ziniet, ja man līdz šim likās, ka esmu redzējusi diezgan neiedomājamus tirgus paveidus Argentīnā un Marokā, tad nu šis izgājiens apgāza manas lepnās iedomas. Ticiet man, pārdot var arī lietas, kuras parasti cilvēki met ārā. Turklāt, par pietiekoši iespaidīgām naudiņām. Turklāt, ir vesels bars cilvēku, kas alkst to visu iegādāt. Un lietot.
Pateicoties glābšanas operācijai "Zane Berlīnē", kuru izveica arī vienmēr brīnišķīgā pasniedzēja N. Pazuhina (gods un slava viņai, cepuri nost un kāju virsū etc.), iepazinos ar doktorantūras studenti no Tallinas Kadri, ar kuru kopā devāmies uz absolūti brīnišķīgu pasākumu - radioteātri planetārijā (skat. šeit). Pa ceļam drusku izmirkstot, bet tomēr pavisam laicīgi ieradāmies planetārijā, lai atklātu, ka visas biļetes uz Ž. Verna "20.000 Meilen unter den Meeren" ir izpārdotas. Nedaudz kavējāmies, paskatījāmies, bet situācija bija negrozāma. Tad nu es metu savu iedzimto kautrību (ha, ha) pie malas, un devos aprunāties ar jaunēkli, kurš kārtīgi pildīja savus darba pienākumus, aplūkojot cilvēkus, kas dodas iekšā planetārija zālē. Savā nenoliedami izcilajā vācu valodā apjautājos viņam, vai tiešām, tiešām visas biļetes uz konkrēto seansu ir izpārdotas un varbūt mums tomēr ir iespēja, kaut vai sēžot uz grīdas, apmeklēt pasākumu.Viņš mūs lēni un nenovēršami vadot ārā pa durvīm laipni paskaidroja, ka tāda iespēja diemžļe nepastāv un lai nākamreiz mēr tomēr kādu laiciņu iepriekš jau nopērkam biļetes. Un tajā brīdī, kad man likās, ka smaids par piecām kapeikām ir velti iztērēts, jaunēklis no krekla kabatiņas izvilka 2 brīvbiļetes uz konkrēto pasākumu un mums iedāvināja. Lūk, draugi, tā ir veiksme ;)
Ak, jā, pa vidu viesiem pasākumiem un darbiem, beidzot (pēc mēneša) tomēŗ esmu tikusi pie Vācijas telefona numura. Turpmāk ar mani var sazināties, lietojot šādus ciparus: +4917678339974
svētdiena, 2010. gada 14. marts
Es un manas mājas Berlīnē
Nu jau 2 nedēļas (un izskatās, ka arī nākamās 50) par savām mājās Berlīnē saucu jauniešu centra M24 ceturto stāvu. Tas iekārtots kā dzīvoklis ar 4 guļamistabām, viesistabu, virtuvi un divām tualetēm (kas nav mazsvarīgi). Dzīvoklim ir no jauniešu centra nodalīta ieeja (bet ne skaņas telpa, jo nereti mēs tiekam priecēti ar jauno grupu mēģinājuma skaņām no pirmā stāva, kā arī bungu nodarbību skaņām no blakus telpas u.c., taču neviens no šiem trokšņiem nav traucējošs).
Kā jau minēju iepriekš, garām mājai apmēram otrā stāva austrumā brauc S bānis un reģionālais vilciens, kā arī pāri lido lidmašīnas. Taču viss iepriekš minētais nozīmē tikai to, ka gandrīz nevienā diennakts laikā nav problēmu nokļūt uz pilsētas centru vai atpakaļ. Taču, šoreiz tikai par dzīvokli. Lai runā bildes:


Virtuve.


Viesistaba (ciemiņu guļamistaba) un vannasistaba.

Pati māja.


Mana istaba un skats pa logu.
Kā jau minēju iepriekš, garām mājai apmēram otrā stāva austrumā brauc S bānis un reģionālais vilciens, kā arī pāri lido lidmašīnas. Taču viss iepriekš minētais nozīmē tikai to, ka gandrīz nevienā diennakts laikā nav problēmu nokļūt uz pilsētas centru vai atpakaļ. Taču, šoreiz tikai par dzīvokli. Lai runā bildes:


Virtuve.


Viesistaba (ciemiņu guļamistaba) un vannasistaba.

Pati māja.


Mana istaba un skats pa logu.
ceturtdiena, 2010. gada 11. marts
Ceturtdienas - zivju un muzeju dienas
Šodien bija pirmais ceturtdienas vakars, ka izmantoju neticami gādīgu Berlīnes garamantu kopēju piedāvājumu tieši šajā nedēļas dienā apmeklēt valsts muzejus par brīvu. Turklāt, lai nemāktu bažas par laika trūkumu, muzeji ceturtdienās ir atvērti līdz plkst. 22 (toties ir jāsamierinās ar muzeja darbinieku skābajām sejām).
Šovakaru atvēlēju Vecās Nacionālās galerijas (http://www.smb.spk-berlin.de/smb/standorte/index.php?lang=en&p=2&objID=29&n=1) apskatei. Ir tik neizsakāmi brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē, kurā viss jūk un brūk, un tu vairs nesaproti, kurš gals ir kuram galam kurā galā, tomēr ir vieta, kur tu vari satikt savus vecos draugus - Monē, Manē, Sezānu, Koro, Kurbē. Un tā es ar nedaudz muļķīgu pārlaimīgu smaidu sejā pavadīju ievērojamu laika sprīdi zālē, kurā izstādītās gleznas jau neskaitāmas reizes biju redzējusi iepriekš.
Šovakaru atvēlēju Vecās Nacionālās galerijas (http://www.smb.spk-berlin.de/smb/standorte/index.php?lang=en&p=2&objID=29&n=1) apskatei. Ir tik neizsakāmi brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē, kurā viss jūk un brūk, un tu vairs nesaproti, kurš gals ir kuram galam kurā galā, tomēr ir vieta, kur tu vari satikt savus vecos draugus - Monē, Manē, Sezānu, Koro, Kurbē. Un tā es ar nedaudz muļķīgu pārlaimīgu smaidu sejā pavadīju ievērojamu laika sprīdi zālē, kurā izstādītās gleznas jau neskaitāmas reizes biju redzējusi iepriekš.
sestdiena, 2010. gada 6. marts
He, paskat, jau nedēļa!
Sveiki, zinātkārie mājāspalicēji!
Pirmā īstenā darba nedēļa ir pagājusi pavisam raibi - ar emocionāliem kāpumiem un kritumiem, tieši diviem mini-nervu-sabrukumiem, pāris "a-ha" momentiem, vienu vājprātīgu pop pasākumu un atkal jau sniegu. Bet - par visu pēc kārtas.
Otrdiena sākās ar manas darbavietas nu jau patstāvīgu apmeklējumu. Centra priekšnieku sauc Olafs un viņš runā šausmīgi zemā balsī, turklāt vēl lieto Berlīnes dialektu, tā kā viņu saprast ir diezgan grūti. Tas laikam ir iemesls faktam, ka viņam visnotaļ acīmredzami šķiet, ka es principā gandrīz neko nesaprotu vāciski. Bet viņš nemaz nerunā angliski (tāpat kā visi pārējie centra darbinieki un praktikanti), tā ka es pagaidām izvairos no sarunām ar viņu, lai vēl vairāk nenostiprinātu "mazās muļķītes" tēlu. Bez Olafa un manis (brīvprātīgās) centrā strādā viena praktikante (Olafa meita), divi puiši, kas bēg no dienesta armijā un tādēļ strādā sabiedrībai derīgu darbu, saimniecības daļas vadītājs (vīrietis ar īpašam vajadzībām). Vēl ir viena dāma, ar kuru es iepazīšos pirmdien. Nevēlos izklausīties ūberpesimistiska, bet vismaz pašreiz viņu personās es neredzu savus draugus. Bet nekas, Berlīnē ir 3,4 miljoni cilvēku. Gan jau man paveiksies atrast kādu paziņu.
Mini-nervu-sabrukuma galvenais iemesls bija nevis draugu vai nodarbju trūkums bet tā absolūtā bezpalīdzība sajūta , kas rodas, kad tu netiec saprasts valodas dēļ. Tā kā, dārgie līdzjutēji, bez panikas. Viss jau ir un tiek labots. Galvenais ir attieksme un nenogurstoša vēlme kalt galvā vārdiņus (kā skolā).
Tā, nākamais punkts - ko es daru bērnu un jauniešu centrā Upsala. Pagaidām mani darba pienākumi ir aprobežojušies ar saldumu pārdošanu un trauku mazgāšanu. Ak, jā, es slaucīju arī grīdu un kārtoju rokdarbu telpu. bet, lai perspektīvas neizskatās tik drūmas, - tas tikai pagaidām. manos plaņos vismazpšreiz ietilpst pasniegt rokdarbus un kulināriju (kā Julia Childs ;)
Taču nedēļas galvenā izklaide notika piektdien. Jo jau 53 notika super-duper-ūber populārais un bērnu iemīļotais popmūzikas zvaigžņu pasākums TheDome. Brīnumainā un absolūti ģeniālā kārtā ielūgumi uz šo pasākumu tika piešķirti arī vietējo bērnu klubu apmeklētājiem un, kāda laime!, arī man. Tad nu es pāris tūkstošu nebalsī spiedzošu bērnu ielenkumā biju pagodināta dzirdēt tādas citur Eiropā zināmas un mazāk zināmas, bet Vācijā super-duper-ūber populāras grupas un izpildītājus kā:
Taču iepriekšminētie tiklab varēja arī nenākt uz skatuves, jo gaidītākais un mīlētākais bija negaidītu popularitāti ieguvušais Džastins Bībers (Justin Bieber http://en.wikipedia.org/wiki/Justin_Bieber). Pūlis kliedz un spiedz ikreiz, kad tika pieminēts elka vārds vai kas līdzīgs tam (šo īpatnību bieži izmantoja pasākuma vadītāji), un tas nedaudz līdzinājās Eisa Venturas izdarībām ar vārdu Shikaka (re, kāda man laba kino gaume ;).
Nelielam ieskatam arī neliels šī brīnišķīgā mākslinieka daiļrades fragments:
Tā nu es te vadu savas dienas.
Lēnām top publikācija par vietu, kur dzīvoju (he, he, vietējā reklāma).
Pirmā īstenā darba nedēļa ir pagājusi pavisam raibi - ar emocionāliem kāpumiem un kritumiem, tieši diviem mini-nervu-sabrukumiem, pāris "a-ha" momentiem, vienu vājprātīgu pop pasākumu un atkal jau sniegu. Bet - par visu pēc kārtas.
Otrdiena sākās ar manas darbavietas nu jau patstāvīgu apmeklējumu. Centra priekšnieku sauc Olafs un viņš runā šausmīgi zemā balsī, turklāt vēl lieto Berlīnes dialektu, tā kā viņu saprast ir diezgan grūti. Tas laikam ir iemesls faktam, ka viņam visnotaļ acīmredzami šķiet, ka es principā gandrīz neko nesaprotu vāciski. Bet viņš nemaz nerunā angliski (tāpat kā visi pārējie centra darbinieki un praktikanti), tā ka es pagaidām izvairos no sarunām ar viņu, lai vēl vairāk nenostiprinātu "mazās muļķītes" tēlu. Bez Olafa un manis (brīvprātīgās) centrā strādā viena praktikante (Olafa meita), divi puiši, kas bēg no dienesta armijā un tādēļ strādā sabiedrībai derīgu darbu, saimniecības daļas vadītājs (vīrietis ar īpašam vajadzībām). Vēl ir viena dāma, ar kuru es iepazīšos pirmdien. Nevēlos izklausīties ūberpesimistiska, bet vismaz pašreiz viņu personās es neredzu savus draugus. Bet nekas, Berlīnē ir 3,4 miljoni cilvēku. Gan jau man paveiksies atrast kādu paziņu.
Mini-nervu-sabrukuma galvenais iemesls bija nevis draugu vai nodarbju trūkums bet tā absolūtā bezpalīdzība sajūta , kas rodas, kad tu netiec saprasts valodas dēļ. Tā kā, dārgie līdzjutēji, bez panikas. Viss jau ir un tiek labots. Galvenais ir attieksme un nenogurstoša vēlme kalt galvā vārdiņus (kā skolā).
Tā, nākamais punkts - ko es daru bērnu un jauniešu centrā Upsala. Pagaidām mani darba pienākumi ir aprobežojušies ar saldumu pārdošanu un trauku mazgāšanu. Ak, jā, es slaucīju arī grīdu un kārtoju rokdarbu telpu. bet, lai perspektīvas neizskatās tik drūmas, - tas tikai pagaidām. manos plaņos vismazpšreiz ietilpst pasniegt rokdarbus un kulināriju (kā Julia Childs ;)
Taču nedēļas galvenā izklaide notika piektdien. Jo jau 53 notika super-duper-ūber populārais un bērnu iemīļotais popmūzikas zvaigžņu pasākums TheDome. Brīnumainā un absolūti ģeniālā kārtā ielūgumi uz šo pasākumu tika piešķirti arī vietējo bērnu klubu apmeklētājiem un, kāda laime!, arī man. Tad nu es pāris tūkstošu nebalsī spiedzošu bērnu ielenkumā biju pagodināta dzirdēt tādas citur Eiropā zināmas un mazāk zināmas, bet Vācijā super-duper-ūber populāras grupas un izpildītājus kā:
Fettes BrotInteresenti vairāk var uzzināt http://www.thedome.de/dome/the_dome_50?s_id=34145
Schiller (ak, publikā gan neredzēju Gēti)
Killerpilze
Amy Mcdonalds (neliela veselā saprāt atblāzma)
u.c.
Taču iepriekšminētie tiklab varēja arī nenākt uz skatuves, jo gaidītākais un mīlētākais bija negaidītu popularitāti ieguvušais Džastins Bībers (Justin Bieber http://en.wikipedia.org/wiki/Justin_Bieber). Pūlis kliedz un spiedz ikreiz, kad tika pieminēts elka vārds vai kas līdzīgs tam (šo īpatnību bieži izmantoja pasākuma vadītāji), un tas nedaudz līdzinājās Eisa Venturas izdarībām ar vārdu Shikaka (re, kāda man laba kino gaume ;).
Nelielam ieskatam arī neliels šī brīnišķīgā mākslinieka daiļrades fragments:
Tā nu es te vadu savas dienas.
Lēnām top publikācija par vietu, kur dzīvoju (he, he, vietējā reklāma).
otrdiena, 2010. gada 2. marts
Pirmās 3,5 dienas
Sveiki, radi, draugi un paziņas, kurus interesē manas gaitas svešzemē.
Lai padarītu visus laistītājus vienlīdz informētus, te būs pāris pamatziņas:
View Zane Berlīnē in a larger map
Kas atteicas uz laika apstākļiem, esmu izsprukusi no briesmīgā laika starp ziemu un pavasari, kad viss kūst. Šeit jau viss ir nokusis un uz ielas manāmas visas ziemas un Jaungada svinību paliekas. Toties laiks ir samērā pavasarīgs, dažreiz līņā.
Pagaidām Berlīnes centrā esmu pabijusi tikai vienreiz - svētdienas pēcpusdienā. Pagaidām aktīvi notiek iekārtošanās darbi - vislabākās iespējamās vietas atrašana mantām, pārtikas krājumu un patērēšanas algoritma izveide etc.
Secinājums - ļoti ceru, ka drīz iejutīšos gan fiziski, gan emocionāli, jo pagaidām pieklibo gan viens, gan otrs.
Lai padarītu visus laistītājus vienlīdz informētus, te būs pāris pamatziņas:
- Es Berlīnē strādāju Eiropas Brīvprātīgo darbu (papildus info http://www.jaunatne.gov.lv/projekti/eiropasbrivpratigais/);
- Berlīnē plānoju būt no 1. marta 2010 līdz 1. martam 2011;
- Strādāju vēl nenoteiktu darbu bērnu un jauniešu centrā Upsala;
- Dzīvoju 15 min gājiena attālumā no darbavietas, Berlīnes rajončikā vārdā Pankow.
View Zane Berlīnē in a larger map
- Gar logu brauc vilcieni un ari lido lidmašīnas, bet brīnumainā kārtā tas netraucē :)
- Dzīvoklī kopā esam četri. Katram ir sava istaba (nē, nav neviena no Latvijas).
Kas atteicas uz laika apstākļiem, esmu izsprukusi no briesmīgā laika starp ziemu un pavasari, kad viss kūst. Šeit jau viss ir nokusis un uz ielas manāmas visas ziemas un Jaungada svinību paliekas. Toties laiks ir samērā pavasarīgs, dažreiz līņā.
Pagaidām Berlīnes centrā esmu pabijusi tikai vienreiz - svētdienas pēcpusdienā. Pagaidām aktīvi notiek iekārtošanās darbi - vislabākās iespējamās vietas atrašana mantām, pārtikas krājumu un patērēšanas algoritma izveide etc.
Secinājums - ļoti ceru, ka drīz iejutīšos gan fiziski, gan emocionāli, jo pagaidām pieklibo gan viens, gan otrs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)