Pēdēja laika klusums no manas puses šķietami varētu nozīmēt, ka nekas nenotiek un man vienkārši nav, par ko rakstīt. Bet - TĀ NAV! Patiesībā notiek miljons lietas, un es vienkārši nevēlos, lai mans blogs kļūtu par ikdienas pārstāstu pa minūtēm. Tātad, izskatās, ka pēdējās 2 nedēļas neesmu padevīgi ziņojusi par jaunumiem metropolē. Patiesībā, viens no jaunumiem ir relatīvs laika izjūtas zudums. Aizvakardiena var likties nedēļu sena pagātnes, savukārt diena pirms mēneša šķiet notikusi vakar (vai, sliktākajā gadījumā - šodien). Tad nu par visu pilnīgi jauktā secībā.
Viens no galvenajiem dzīves kvalitātes uzlabošanas pasākumiem Berlīnē ir veikts - Zane ir sameklējusi sev kori. Pretēji sākotnējajām prognozēm, ar lielu prieku varu sevi pieskaitīt Humbolta Universitātes kamerkora 2. soprānu rindām (kopā esam četras). Ļoti veiksmīgi ielecu attiecīgā kolektīva rindās īsajā laika sprīdī starp svaigi pabeigtu Pulenka "Sept chansons" ierakstu un koncertprogrammu par godu Humboilta Uni 200 gadu jubileumam. Jāatzīst, ka ļaužiem šeit ir diezgan konservatīva gaume atskaņojamās mūzikas jomā (Bahs, Hendelis, Brāmss, Mālers) un Latīņamerikas baroka komponistu daiļrade ir pietiekoši revolucionāra izvēle (piemēram, šis). Koncis 29. maijā. Brauciet klausīties ;)
Tā kā vēl joprojām nevaru lepoties ar milzīgiem darba frontē, cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt, baudot Berlīnes kultūras piedāvājums. priekšroka, protams, tiek dota tiem, kas par brīvu. Tādā vīzē joprojām tiek apmeklēti muzeji ceturtdienu vakaros, kā arī pāris koncerti. Sevišķu sajūsmu izraisīja čehu džeza kvartets, kas spēlēja gan improvīzes par standartu tēmu, gan pašu sacerētus skaņdarbus.
Veiksmīgi esmu iegādājusies arī Classiccard, kas par mazākām naudiņām piedāvā apmeklēt operu un baletu izrādes, kā arī koncertus. Karte tika iemēģināta Hendeļa "Orlando" apmeklējumam Berlīnes Komiskajā operā. Tiesa gan, bez brīnumainās atlaižu kartes, bet tomēr, tika apmeklētas arī jaunās mūzikas festivāls MaerzMusik, precīzāk šis un šis pasākums. Pirmais bija no tiesas brīnišķīgs, par otro labāk turēšu mēli aiz zobiem, bet to vislabāk raksturo fakts, ka pauzē starp koncerta beigām un "vietu aplausiem" zālē skanēja kādas personas skaļa krākšana.
Kultūras pasākumu starplaikos vislabprātāk pastaigājos pa Berlīni un izpētu kādus jaunus rajonus, vietas etc. Ļoti labi noder Lāsmas sagatavos plāniņš, kura dvesmota pagājušonedēļ devos uz Mauerpark "blusutirgu". Nu, ziniet, ja man līdz šim likās, ka esmu redzējusi diezgan neiedomājamus tirgus paveidus Argentīnā un Marokā, tad nu šis izgājiens apgāza manas lepnās iedomas. Ticiet man, pārdot var arī lietas, kuras parasti cilvēki met ārā. Turklāt, par pietiekoši iespaidīgām naudiņām. Turklāt, ir vesels bars cilvēku, kas alkst to visu iegādāt. Un lietot.
Pateicoties glābšanas operācijai "Zane Berlīnē", kuru izveica arī vienmēr brīnišķīgā pasniedzēja N. Pazuhina (gods un slava viņai, cepuri nost un kāju virsū etc.), iepazinos ar doktorantūras studenti no Tallinas Kadri, ar kuru kopā devāmies uz absolūti brīnišķīgu pasākumu - radioteātri planetārijā (skat. šeit). Pa ceļam drusku izmirkstot, bet tomēr pavisam laicīgi ieradāmies planetārijā, lai atklātu, ka visas biļetes uz Ž. Verna "20.000 Meilen unter den Meeren" ir izpārdotas. Nedaudz kavējāmies, paskatījāmies, bet situācija bija negrozāma. Tad nu es metu savu iedzimto kautrību (ha, ha) pie malas, un devos aprunāties ar jaunēkli, kurš kārtīgi pildīja savus darba pienākumus, aplūkojot cilvēkus, kas dodas iekšā planetārija zālē. Savā nenoliedami izcilajā vācu valodā apjautājos viņam, vai tiešām, tiešām visas biļetes uz konkrēto seansu ir izpārdotas un varbūt mums tomēr ir iespēja, kaut vai sēžot uz grīdas, apmeklēt pasākumu.Viņš mūs lēni un nenovēršami vadot ārā pa durvīm laipni paskaidroja, ka tāda iespēja diemžļe nepastāv un lai nākamreiz mēr tomēr kādu laiciņu iepriekš jau nopērkam biļetes. Un tajā brīdī, kad man likās, ka smaids par piecām kapeikām ir velti iztērēts, jaunēklis no krekla kabatiņas izvilka 2 brīvbiļetes uz konkrēto pasākumu un mums iedāvināja. Lūk, draugi, tā ir veiksme ;)
Ak, jā, pa vidu viesiem pasākumiem un darbiem, beidzot (pēc mēneša) tomēŗ esmu tikusi pie Vācijas telefona numura. Turpmāk ar mani var sazināties, lietojot šādus ciparus: +4917678339974
piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
nu jau Tu izklausies daudz optimistiskāk! Prieks, ka caur kulturālo dzīvi esi iejutusies vāczemē! :) Ceru, ka pa darbiņu arī ir ok?
AtbildētDzēstes kaut kā nesaprotu,kur ir mans vārds :) Māra Tevi sveicina!
AtbildētDzēstjo vairāk Tu par to kultūru raksti, jo trakāk man gribas uz Vāciju. sasodīts... nez, kas man tajā zemē palicis
AtbildētDzēsthehe, jā, visādas ārpusdarba aktivitātes ir tās, ar kurām es sevi asociēju šajā vietā. Un to te netrūkst ;) Brauciet tik ciemos! Un paldies par sveicieniem!
AtbildētDzēst