Nu jau 2 nedēļas (un izskatās, ka arī nākamās 50) par savām mājās Berlīnē saucu jauniešu centra M24 ceturto stāvu. Tas iekārtots kā dzīvoklis ar 4 guļamistabām, viesistabu, virtuvi un divām tualetēm (kas nav mazsvarīgi). Dzīvoklim ir no jauniešu centra nodalīta ieeja (bet ne skaņas telpa, jo nereti mēs tiekam priecēti ar jauno grupu mēģinājuma skaņām no pirmā stāva, kā arī bungu nodarbību skaņām no blakus telpas u.c., taču neviens no šiem trokšņiem nav traucējošs).
Kā jau minēju iepriekš, garām mājai apmēram otrā stāva austrumā brauc S bānis un reģionālais vilciens, kā arī pāri lido lidmašīnas. Taču viss iepriekš minētais nozīmē tikai to, ka gandrīz nevienā diennakts laikā nav problēmu nokļūt uz pilsētas centru vai atpakaļ. Taču, šoreiz tikai par dzīvokli. Lai runā bildes:
Šodien bija pirmais ceturtdienas vakars, ka izmantoju neticami gādīgu Berlīnes garamantu kopēju piedāvājumu tieši šajā nedēļas dienā apmeklēt valsts muzejus par brīvu. Turklāt, lai nemāktu bažas par laika trūkumu, muzeji ceturtdienās ir atvērti līdz plkst. 22 (toties ir jāsamierinās ar muzeja darbinieku skābajām sejām).
Šovakaru atvēlēju Vecās Nacionālās galerijas (http://www.smb.spk-berlin.de/smb/standorte/index.php?lang=en&p=2&objID=29&n=1) apskatei. Ir tik neizsakāmi brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē, kurā viss jūk un brūk, un tu vairs nesaproti, kurš gals ir kuram galam kurā galā, tomēr ir vieta, kur tu vari satikt savus vecos draugus - Monē, Manē, Sezānu, Koro, Kurbē. Un tā es ar nedaudz muļķīgu pārlaimīgu smaidu sejā pavadīju ievērojamu laika sprīdi zālē, kurā izstādītās gleznas jau neskaitāmas reizes biju redzējusi iepriekš.
Sveiki, zinātkārie mājāspalicēji! Pirmā īstenā darba nedēļa ir pagājusi pavisam raibi - ar emocionāliem kāpumiem un kritumiem, tieši diviem mini-nervu-sabrukumiem, pāris "a-ha" momentiem, vienu vājprātīgu pop pasākumu un atkal jau sniegu. Bet - par visu pēc kārtas.
Otrdiena sākās ar manas darbavietas nu jau patstāvīgu apmeklējumu. Centra priekšnieku sauc Olafs un viņš runā šausmīgi zemā balsī, turklāt vēl lieto Berlīnes dialektu, tā kā viņu saprast ir diezgan grūti. Tas laikam ir iemesls faktam, ka viņam visnotaļ acīmredzami šķiet, ka es principā gandrīz neko nesaprotu vāciski. Bet viņš nemaz nerunā angliski (tāpat kā visi pārējie centra darbinieki un praktikanti), tā ka es pagaidām izvairos no sarunām ar viņu, lai vēl vairāk nenostiprinātu "mazās muļķītes" tēlu. Bez Olafa un manis (brīvprātīgās) centrā strādā viena praktikante (Olafa meita), divi puiši, kas bēg no dienesta armijā un tādēļ strādā sabiedrībai derīgu darbu, saimniecības daļas vadītājs (vīrietis ar īpašam vajadzībām). Vēl ir viena dāma, ar kuru es iepazīšos pirmdien. Nevēlos izklausīties ūberpesimistiska, bet vismaz pašreiz viņu personās es neredzu savus draugus. Bet nekas, Berlīnē ir 3,4 miljoni cilvēku. Gan jau man paveiksies atrast kādu paziņu.
Mini-nervu-sabrukuma galvenais iemesls bija nevis draugu vai nodarbju trūkums bet tā absolūtā bezpalīdzība sajūta , kas rodas, kad tu netiec saprasts valodas dēļ. Tā kā, dārgie līdzjutēji, bez panikas. Viss jau ir un tiek labots. Galvenais ir attieksme un nenogurstoša vēlme kalt galvā vārdiņus (kā skolā).
Tā, nākamais punkts - ko es daru bērnu un jauniešu centrā Upsala. Pagaidām mani darba pienākumi ir aprobežojušies ar saldumu pārdošanu un trauku mazgāšanu. Ak, jā, es slaucīju arī grīdu un kārtoju rokdarbu telpu. bet, lai perspektīvas neizskatās tik drūmas, - tas tikai pagaidām. manos plaņos vismazpšreiz ietilpst pasniegt rokdarbus un kulināriju (kā Julia Childs ;)
Taču nedēļas galvenā izklaide notika piektdien. Jo jau 53 notika super-duper-ūber populārais un bērnu iemīļotais popmūzikas zvaigžņu pasākums TheDome. Brīnumainā un absolūti ģeniālā kārtā ielūgumi uz šo pasākumu tika piešķirti arī vietējo bērnu klubu apmeklētājiem un, kāda laime!, arī man. Tad nu es pāris tūkstošu nebalsī spiedzošu bērnu ielenkumā biju pagodināta dzirdēt tādas citur Eiropā zināmas un mazāk zināmas, bet Vācijā super-duper-ūber populāras grupas un izpildītājus kā:
Fettes Brot Schiller (ak, publikā gan neredzēju Gēti) Killerpilze Amy Mcdonalds (neliela veselā saprāt atblāzma) u.c.
Taču iepriekšminētie tiklab varēja arī nenākt uz skatuves, jo gaidītākais un mīlētākais bija negaidītu popularitāti ieguvušais Džastins Bībers (Justin Bieber http://en.wikipedia.org/wiki/Justin_Bieber). Pūlis kliedz un spiedz ikreiz, kad tika pieminēts elka vārds vai kas līdzīgs tam (šo īpatnību bieži izmantoja pasākuma vadītāji), un tas nedaudz līdzinājās Eisa Venturas izdarībām ar vārdu Shikaka (re, kāda man laba kino gaume ;). Nelielam ieskatam arī neliels šī brīnišķīgā mākslinieka daiļrades fragments:
Tā nu es te vadu savas dienas. Lēnām top publikācija par vietu, kur dzīvoju (he, he, vietējā reklāma).
Gar logu brauc vilcieni un ari lido lidmašīnas, bet brīnumainā kārtā tas netraucē :)
Dzīvoklī kopā esam četri. Katram ir sava istaba (nē, nav neviena no Latvijas).
Kas atteicas uz laika apstākļiem, esmu izsprukusi no briesmīgā laika starp ziemu un pavasari, kad viss kūst. Šeit jau viss ir nokusis un uz ielas manāmas visas ziemas un Jaungada svinību paliekas. Toties laiks ir samērā pavasarīgs, dažreiz līņā.
Pagaidām Berlīnes centrā esmu pabijusi tikai vienreiz - svētdienas pēcpusdienā. Pagaidām aktīvi notiek iekārtošanās darbi - vislabākās iespējamās vietas atrašana mantām, pārtikas krājumu un patērēšanas algoritma izveide etc.
Secinājums - ļoti ceru, ka drīz iejutīšos gan fiziski, gan emocionāli, jo pagaidām pieklibo gan viens, gan otrs.