sestdiena, 2010. gada 15. maijs

Par plauktu

Ilgāku laiku dzīvojoties pa Berlīni, kā arī saņemot mantu sūtījumu no Latvijas bezmaz pus busiņa apjomā, pilnīgi loģiski ar laiku rodas jautājums, kā izvietot savu bagātību. Tā kā mana istaba "no dzimšanas" ir apveltīta ar gultu, krēslu, galdu, iebūvēto skapi un mazu (kafijas?) galdiņu, nekas cits neatlika, kā ieviest plauktu.

Sākotnējais domu gājies absolūti loģisks - sāku meklēt vāko IKEA veikalu adreses. Bet dažādu dīvianu sakrītību rezultātā veselas 2 nedēļas nesanāca tur aizdoties - tad citi plāni, tad svētku dienas, tad svētdiena. Un galu galā - pat ja es iegādātos plauktu, būtu diezgan problemātiski to attransportēt līdz manam Pankūkciemam (lasīt-Pankovai). Un vispār, žēl izdot naudu par kaut ko, kas tāpat vēlāk būs "jāuzdāvina" nākamajiem dzīvokļa iemītniekiem. Neba jau uz Latviju lidmašīnas rokas bagāža vedīšu (jā, pēdējā laikā esmu kļuvusi skopa).

Tā nu, mudžinoties dažādās domās un idejās par naudas un mēbeļu nozīmi cilvēka dzīvē, uzgāju interneta plašumos absolūti ģeniālu vietni (man dikti patīk šitas vārds) toytown.com, kurā ar informāciju apmainās angliski runājošie iebraucēji Vācijā. Tā kā šie ļautiņi arī bieži pārvācas un pārāk nebēdā par naudu, vietnē zeļ un plaukst sadaļa, kurā cilvēki izdāļā savas mantas. Visbiežāk steidzami. Tā nu man uzspīdēja veiksme (simple pleasures of life ;) un tieši tajā vakarā kāda dāma ar niku "snow-white" (biedējoši, vai ne?) ļoti steidzami vēlējās tikt vaļā no pilnīgi visām savām mēbelēm (absolūti iracionāli, bet neba jau mana darīšana), tai skaitā arī vienkārša 5-stāvīga koka plaukta. Ideāla krāsa, ideāla konfigurācija, mans mīļākais izmērs. Tikai viens bet - plaukts "dzīvo" 9 pieturu un divu S-bāņa līniju attālumā no Pankūkas, turklāt mani dzīvokļabiedri ir aizdevušies savās darīšanās. Bet - kas neriskē, nevar salikt savas mantas plauktā. Uzzināju precīzu adresi un devos ceļā.

"Sniegbaltīte" bija ļoti jauka gadus 35 veca britu dāma. Par laimi plaukts nebija pārāk smags. Bet tomēr - 5-stāvīgs saskrūvēts plaukts gluži nav rokassomiņa vai iepirkumu maiss. Tā nu es ar savu jauno draugu-plauktu padusē (vārda tiešā nozīmē) devos ceļā. Un lūk, tieši šajā brīdī es sastapos ar kādu Berlīnes iedzīvotāju īpašību, par kuru man līdz šim nebija ne jausmas - vai nu viņi ir pārliecināt feministi vai vienkārši totāli ignoranti, bet neviens pats cilvēks (pat pieklājības pēc) nepiedāvāja man palīdzēt. Paķiķināt, ar pirkstu parādīt, kā meitene ar divtik lielāku plauktu padusē steberē pa ielu vai brauc stacijā ar eskalatoru (šitas tiešām izskatījās komiski) - jā, lūdzu. Varbūt viņi vienkārši domāja, ka es esmu nenormāli emancipēta feministe un viņu palīdzības piedāvājums varētu mani aizvainot. Bet tās jau atkal tikai teorijas.

Toties fakts ir un paliek nemainīgs- man ir brīnišķīgs plaukts, par kuru neesmu izdevusi ne centa.


Mēs ar plauktu Bellevue S-bāņa stacijā.


svētdiena, 2010. gada 9. maijs

Seminārs

Long time no see jau otro reizi. Laikam jau blogs tomēr nav mans žanrs. Lai nu kā, bet tomēr par spīti visam esmu saņēmusies, lai beidzot vairāk vai mazāk ievērojot hronoloģisku notikumu secību, apstāstītu, kā man ir klājies nu jau pēdējā mēneša laikā.

Viens no vērienīgākajiem un ievērības cienīgākajiem pasākumiem bija seminārs, kurā jāpiedalās visiem EBD strādnieciņiem, kad tie ieradušies noteiktā valstī, šajā gadījumā - Vācijā. Seminārs notika absolūti mistiskā vietā kaut kur Vācijas laukos starp Berlīni un Hamburgu. Kopā bijām 23 personāži. Spilgtākie no tiem (lai piedod pārējie, kas dažādu iemeslu dēļ nav iekļuvuši turpmāk minētos skaitā) - Gijoms no Francijas, Tasos (Anastasios) no Grieķijas, Maika no Itālijas, Natālija no Dānijas, Tara no Skotijas, Ivana no Čehijas. Nu, kaut kā tā.

Ja pavisam godīgi, pasākums bija diezgan mistisks. Dzīvojāmies mēs tādā kā konferenču mājā ar dārzu, bija sagādāti miljons velosipēdi, lai mēs varētu braukāt apkārt. Tuvākā civilizācija bija pāris km attālumā. Mūs kā uz kaušanu baroja īsts šefpavārs (ak jēziņ, tas bija kaut kas fenomenāls!). bet ja tagad, nu jau ar pieklājīgu laika distanci, jāuzskaita, ko tieši mēs tur darījām, ir diezgan grūti. Jā, mēs runājām kaut ko, par saviem projektiem, tad vēl bija ieradusies dāma no Nacionālās aģentūras, lai vēlreiz apstāstītu par formalitātēm (jā, bet tās bija tikai 4h no visa 10 dienas garā semināra). Nu, jā, un tā mēs vienkārši karinājāmies apkārt, runājāmies, ļoti daudz gulējām un katru rītu apgalvojām, ka esam ļoti noguruši, dzērām alu un vīnu, nenormāli daudz ēdām un tad braucām ar riteņiem. Drusku žēl ES naudas :)

Viens no semināra centriem bija ekskursija uz Berlīni (tas, protams, bija ļoti loģiski, jo tieši puse no semināra dalībniekiem darbojās projektā Berlīnē). Taču, priekš manis semināra galvenais rezultāts un sausais atlikums ir šausmu filma, kuru mēs, izmantojot gandrīz visu semināra dalībnieku fotoaparātus, uzfilmējām. Lūdzu pievērst uzmanību skaņu efektiem ;)






Skaisti un laimīgi kopā Berlīnē, Alexanderplaz


Latviskas ainavas iekš Wustrow.


Dāmu-riteņotāju banda Vāczemes ārēs.


Mana dzīvokļabiedrene Anna no Spānijas. Patiesībā viņa ir ļoti pozitīva un optimistiska.

Lūk, līdz kam garlaicība var novest ļaužus.

Saspringta klausīšanās. Jau 8. dienu pēc kārtas.

Daži arī neiztur.

Are u on facebook?

Pēdējias vakars. Un dāmām aizbrauc jumts.

Nelielas izklaides, gaidot vilcienu.

Berlīnes skati. Bundestag.


Secinājums: pēc semināra man ir par pāris homoseksuāliem un vēl pāris heteroseksuāliem paziņām Berlīnē, kā arī pāris kilogramiem vairāk.