Ilgāku laiku dzīvojoties pa Berlīni, kā arī saņemot mantu sūtījumu no Latvijas bezmaz pus busiņa apjomā, pilnīgi loģiski ar laiku rodas jautājums, kā izvietot savu bagātību. Tā kā mana istaba "no dzimšanas" ir apveltīta ar gultu, krēslu, galdu, iebūvēto skapi un mazu (kafijas?) galdiņu, nekas cits neatlika, kā ieviest plauktu.
Sākotnējais domu gājies absolūti loģisks - sāku meklēt vāko IKEA veikalu adreses. Bet dažādu dīvianu sakrītību rezultātā veselas 2 nedēļas nesanāca tur aizdoties - tad citi plāni, tad svētku dienas, tad svētdiena. Un galu galā - pat ja es iegādātos plauktu, būtu diezgan problemātiski to attransportēt līdz manam Pankūkciemam (lasīt-Pankovai). Un vispār, žēl izdot naudu par kaut ko, kas tāpat vēlāk būs "jāuzdāvina" nākamajiem dzīvokļa iemītniekiem. Neba jau uz Latviju lidmašīnas rokas bagāža vedīšu (jā, pēdējā laikā esmu kļuvusi skopa).
Tā nu, mudžinoties dažādās domās un idejās par naudas un mēbeļu nozīmi cilvēka dzīvē, uzgāju interneta plašumos absolūti ģeniālu vietni (man dikti patīk šitas vārds) toytown.com, kurā ar informāciju apmainās angliski runājošie iebraucēji Vācijā. Tā kā šie ļautiņi arī bieži pārvācas un pārāk nebēdā par naudu, vietnē zeļ un plaukst sadaļa, kurā cilvēki izdāļā savas mantas. Visbiežāk steidzami. Tā nu man uzspīdēja veiksme (simple pleasures of life ;) un tieši tajā vakarā kāda dāma ar niku "snow-white" (biedējoši, vai ne?) ļoti steidzami vēlējās tikt vaļā no pilnīgi visām savām mēbelēm (absolūti iracionāli, bet neba jau mana darīšana), tai skaitā arī vienkārša 5-stāvīga koka plaukta. Ideāla krāsa, ideāla konfigurācija, mans mīļākais izmērs. Tikai viens bet - plaukts "dzīvo" 9 pieturu un divu S-bāņa līniju attālumā no Pankūkas, turklāt mani dzīvokļabiedri ir aizdevušies savās darīšanās. Bet - kas neriskē, nevar salikt savas mantas plauktā. Uzzināju precīzu adresi un devos ceļā.
"Sniegbaltīte" bija ļoti jauka gadus 35 veca britu dāma. Par laimi plaukts nebija pārāk smags. Bet tomēr - 5-stāvīgs saskrūvēts plaukts gluži nav rokassomiņa vai iepirkumu maiss. Tā nu es ar savu jauno draugu-plauktu padusē (vārda tiešā nozīmē) devos ceļā. Un lūk, tieši šajā brīdī es sastapos ar kādu Berlīnes iedzīvotāju īpašību, par kuru man līdz šim nebija ne jausmas - vai nu viņi ir pārliecināt feministi vai vienkārši totāli ignoranti, bet neviens pats cilvēks (pat pieklājības pēc) nepiedāvāja man palīdzēt. Paķiķināt, ar pirkstu parādīt, kā meitene ar divtik lielāku plauktu padusē steberē pa ielu vai brauc stacijā ar eskalatoru (šitas tiešām izskatījās komiski) - jā, lūdzu. Varbūt viņi vienkārši domāja, ka es esmu nenormāli emancipēta feministe un viņu palīdzības piedāvājums varētu mani aizvainot. Bet tās jau atkal tikai teorijas.
Toties fakts ir un paliek nemainīgs- man ir brīnišķīgs plaukts, par kuru neesmu izdevusi ne centa.

Mēs ar plauktu Bellevue S-bāņa stacijā.
Sākotnējais domu gājies absolūti loģisks - sāku meklēt vāko IKEA veikalu adreses. Bet dažādu dīvianu sakrītību rezultātā veselas 2 nedēļas nesanāca tur aizdoties - tad citi plāni, tad svētku dienas, tad svētdiena. Un galu galā - pat ja es iegādātos plauktu, būtu diezgan problemātiski to attransportēt līdz manam Pankūkciemam (lasīt-Pankovai). Un vispār, žēl izdot naudu par kaut ko, kas tāpat vēlāk būs "jāuzdāvina" nākamajiem dzīvokļa iemītniekiem. Neba jau uz Latviju lidmašīnas rokas bagāža vedīšu (jā, pēdējā laikā esmu kļuvusi skopa).
Tā nu, mudžinoties dažādās domās un idejās par naudas un mēbeļu nozīmi cilvēka dzīvē, uzgāju interneta plašumos absolūti ģeniālu vietni (man dikti patīk šitas vārds) toytown.com, kurā ar informāciju apmainās angliski runājošie iebraucēji Vācijā. Tā kā šie ļautiņi arī bieži pārvācas un pārāk nebēdā par naudu, vietnē zeļ un plaukst sadaļa, kurā cilvēki izdāļā savas mantas. Visbiežāk steidzami. Tā nu man uzspīdēja veiksme (simple pleasures of life ;) un tieši tajā vakarā kāda dāma ar niku "snow-white" (biedējoši, vai ne?) ļoti steidzami vēlējās tikt vaļā no pilnīgi visām savām mēbelēm (absolūti iracionāli, bet neba jau mana darīšana), tai skaitā arī vienkārša 5-stāvīga koka plaukta. Ideāla krāsa, ideāla konfigurācija, mans mīļākais izmērs. Tikai viens bet - plaukts "dzīvo" 9 pieturu un divu S-bāņa līniju attālumā no Pankūkas, turklāt mani dzīvokļabiedri ir aizdevušies savās darīšanās. Bet - kas neriskē, nevar salikt savas mantas plauktā. Uzzināju precīzu adresi un devos ceļā.
"Sniegbaltīte" bija ļoti jauka gadus 35 veca britu dāma. Par laimi plaukts nebija pārāk smags. Bet tomēr - 5-stāvīgs saskrūvēts plaukts gluži nav rokassomiņa vai iepirkumu maiss. Tā nu es ar savu jauno draugu-plauktu padusē (vārda tiešā nozīmē) devos ceļā. Un lūk, tieši šajā brīdī es sastapos ar kādu Berlīnes iedzīvotāju īpašību, par kuru man līdz šim nebija ne jausmas - vai nu viņi ir pārliecināt feministi vai vienkārši totāli ignoranti, bet neviens pats cilvēks (pat pieklājības pēc) nepiedāvāja man palīdzēt. Paķiķināt, ar pirkstu parādīt, kā meitene ar divtik lielāku plauktu padusē steberē pa ielu vai brauc stacijā ar eskalatoru (šitas tiešām izskatījās komiski) - jā, lūdzu. Varbūt viņi vienkārši domāja, ka es esmu nenormāli emancipēta feministe un viņu palīdzības piedāvājums varētu mani aizvainot. Bet tās jau atkal tikai teorijas.
Toties fakts ir un paliek nemainīgs- man ir brīnišķīgs plaukts, par kuru neesmu izdevusi ne centa.

Mēs ar plauktu Bellevue S-bāņa stacijā.











