sestdiena, 2010. gada 28. augusts

Retorisks jautājums 2

art, art i want you
art you make it pretty hard not to
and my heart is trying hard here to follow you
but i can't always tell if i ought to
/Tanya Davis/

http://www.youtube.com/watch?v=qpunQZ4cUyI

pirmdiena, 2010. gada 23. augusts

Retorisks jautājums

Kāpēc vienmēr par taviem labākajiem draugiem galu galā kļūst tie cilvēki, kurus pazīšanās sākumā neesi varējis ne acu galā ieredzēt?

piektdiena, 2010. gada 18. jūnijs

Reality check

Trešdien rīta pusē, veicot nu jau gandrīz ikdienišķo skrējienu starp tuvākās apkārtnes mājām, mazdārziņiem un kapiem (veseliem 3 gab.), biju spiesta piedzīvot nelielu reality check. Līdz šim biju svētā pārliecībā, ka pie augušie var pakrist, un tikai bērni, kuri vēl ar savu vestibulāro aparātu nav tik dikti sadraudzējušies, var tā riktīgi nožauties. Bet nekā! Savā ziņā tas nāca kā jaunums arī manai pašcieņai, ka pie gluži labas veselības esošs pieaudzis cilvēks pavisam skaidrā prātā uz līdzenas vietas var visā garumā izstiepties uz trotuāra.
Un laiku pa laikam vēl iesmeldzas celis, bet man jau šķiet, ka tā vairāk ir mana pašcieņa.

otrdiena, 2010. gada 15. jūnijs

Dzeltenā prese

Piektdienas pēcpusdienā un pēc tam arī visu nedēļas nogali neatstāja sajūta, ka mana seja rotā klaču žurnāla Bild vai vismaz mūsu pašu Privātās Dzīves vāku. Atlika man tikai parādīties kāda jauniešu klubā vai satikt paziņas, kad visi jau ar platu smaidu sejā nāca mani apsveikt un nevarēja vien sagaidīt, lai vēl citiem cilvēkiem manā klātbūtnē pajautātu, vai viņi jau zina. Un saņēmuši pozitīvu atbildi (jo VISI taču jau zina!) pat nedaudz saskuma, jo bija ļoti cerējuši būt pirmie, kas šo pārsteidzošo, taču reizē arī priecīgo vēsti paziņos citiem. Un tā nu man nekas cits neatlika kā plaši smaidīt un māt ar galvu, un priecāties līdzi.

Jo, kā nekā, notikums ir uzmanības vērts un no tiesas ļoti priecīgs - Zane ir nomainījusi projektu!!!! Un tieši šodien (kāda sagadīšanās!) ir Zanes pirmā darba diena. Ar detaļām un jaunajām darbojošajām personām iepazīstināšu vēlāk, bet pamatinformācija ir lūk šāda:
  • Nosakums: Jugendklub Maxim (no dižā Maksima Gorkija vārda)
  • Atrašanās vieta: Charlotenburgerschtrasse 117, Berlin Weissensee
  • Vadītājs/šefs: Robert
  • Darbadienas: svētdiena - ceturtdiena (sick!)
  • Darbalaiks: 13-22 (sick!)
Jā, un tad vēl daži no "veiklākajiem un gudrākajiem" paziņām sagaidīja kādu brīdi, kad apkārt klusāks un, sataisījuši līdz nelabumam saprotošu un līdzjūtīgu seju, nāca apprasīties, kāpēc gan es esmu nonākusi pie tik pārstiedzošam lēmuam kā projekta maiņa. hehe

Turam īkšķus jaunas ēras sākumā (un ceram, ka slinkums mani nepārņems un līdz nākamajam bloga ierakstam nebūs jāgaida veselu mūžību).

...to be continued


sestdiena, 2010. gada 12. jūnijs

Ceturtdienas izklaides

Arī tā var pavadīt ceturtdienu:

Tā kā pēc valodas kursa, kas beidzas plkst 11:30 (haha, varat minēt, cikos tas sākas) atlikusī dienas daļa ir brīva, varu brīvi izpausties. Vispirms jādodas iepirkties, jo ledusskapis ir pavisam tukšs, turklāt vēl rītdienas rītam jācep biezpiena kūka ("aiņemta" recepte no MārRas un Os) atvadu pasākumam pēc pēdējas valodas kursu dienas. Pie reizes tiek apmeklēta arī vietējā augļu un dārzeņu bodīte, lai iepirktu zemenes un ķiršus "pusdienām".

Tā kā ārā ir briesmīgi karsti un pa parkiem klīst nav prāta darbs, nolemju doties uz Gleznu Galeriju, kas kā riezi ceturtdienās ir bez maksas, un vēl "aprīkota" ar bezmaksas gidiem-mākslas studentiem, kas ar prieku dalās zinībās par Rembranta, Rubensa, Karavadžo, Kaneleto u.c. gleznām. Turklāt galerijā ir patīkami vēss.

Ap plkst 19 nolemju aizstaigāt līdz Filharmonijai, lai izmēģinātu veiksmi biļešu dabūšanā uz Berlīnes Filharmoniķu koncertu. Viņi kā reizi spēlē "Petrušku" iz onkuļa Stravinska. Fortūna ir manā manā pusē un laimīgā kārtā par 10 eiriņām (60 eiriņu vietā) iegūstu biļeti 4. rindā tieši pa vidu (kas principā ir pirmajai vijolei klēpī un seram Saimonam Ratlam blakus) - brīnišķīga vieta un brīnišķīgas orķestris.

Tāda, lūk, izskatās man brīvdiena Berlīnē. Gluži vai pieticīga ;)

ceturtdiena, 2010. gada 10. jūnijs

Par somu

Janvārī Marokā iegādājos diezgan glītu ādas somu, kuru beidzot esmu sākusi likt lietā. Diemžēl, spītējot glītajam paskatam, viņa ellīgi smird, jo laikam taisīta no kamieļa ādas, turklāt, kā izrādās, arī sašūta diezgan šķidri. Tā nu es apjautājos kolēģiem, kur man labāk doties, lai somu salabotu. Viņi ieteica pamēģināt pie šūmahera, bet vislabāk jau esot pie zatlera.

Tā nu es padomāju un izlēmu, ka labāk netraucēšu abus kungus un salabošu somu pati. Nav ko viņus ar sīkumiem apgrūtināt.