Šodien bija pirmais ceturtdienas vakars, ka izmantoju neticami gādīgu Berlīnes garamantu kopēju piedāvājumu tieši šajā nedēļas dienā apmeklēt valsts muzejus par brīvu. Turklāt, lai nemāktu bažas par laika trūkumu, muzeji ceturtdienās ir atvērti līdz plkst. 22 (toties ir jāsamierinās ar muzeja darbinieku skābajām sejām).
Šovakaru atvēlēju Vecās Nacionālās galerijas (http://www.smb.spk-berlin.de/smb/standorte/index.php?lang=en&p=2&objID=29&n=1) apskatei. Ir tik neizsakāmi brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē, kurā viss jūk un brūk, un tu vairs nesaproti, kurš gals ir kuram galam kurā galā, tomēr ir vieta, kur tu vari satikt savus vecos draugus - Monē, Manē, Sezānu, Koro, Kurbē. Un tā es ar nedaudz muļķīgu pārlaimīgu smaidu sejā pavadīju ievērojamu laika sprīdi zālē, kurā izstādītās gleznas jau neskaitāmas reizes biju redzējusi iepriekš.
ceturtdiena, 2010. gada 11. marts
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstAi, Zanci, Tu esi tāds malacis! Man jau kājas trīcēja pie ERASMUS pieteikumu iesniegšanas, domājot, kā es viena pati nenojūgšos tur svešā zemē?
AtbildētDzēstBet lai arī šobrīd varbūt šķiet, ka viss jūk un brūk, pagājušas tikai divas nedēļas, nāks laiks nāks padoms, atradīsies arī pamats zem kājām :)
ārprāc, tiešām tikai 2 nedēļas? man liekas, jau veselu mūžību...
Hugs